02
LU Akadēmiskais apgāds / Akademischer Verlag der Universität Lettlands 03
Recenzente / Rezensentin Dr. philol. Māra Grudule Izmantoti attēli no Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas, Latvijas Nacionālās bibliotēkas, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīva un Herdera institūta Marburgā krājumiem. Die Abbildungen stammen aus den Sammlungen der Akademischen Bibliothek der Universität Lettlands, der Nationalbibliothek Lettlands, des Lettischen historischen Staatsarchivs am Lettischen Nationalarchiv und des Herder-Instituts in Marburg. Vācu valodā tekstus tulkojuši / Übersetzung deutschsprachiger Texte ins Lettische von Valdis Bisenieks, Inessa Ivančikova Vācu valodas tekstu redaktori / Redaktion deutschsprachiger Texte von Andris Levāns, Tomass Taterka Latviešu valodas tekstu redaktores / Redaktion lettischsprachiger Texte von Gita Bērziņa, Ieva Zarāne Attēlus skenējusi / Die Scans der Abbildungen angefertigt von Kristīne Plostniece Attēlus digitāli sagatavojis, grāmatas un vāka dizainu veidojis / Die Abbildungen digital bearbeitet, das Buch und der Deckel gestaltet von Aivars Plotka Aija Taimiņa, 2013 Latvijas Universitāte, 2013 Aivars Plotka, dizains, 2013 ISBN 978-9984-45-589-1
VI Ievads Memoriae et amoris causa scribebat 1 Album amicorum, das Stammbuch, studentgrāmata, piemiņas albums rokraksta literatūras atzars, kas radies aptuveni pirms 460 gadiem un vēl jo projām ir aktuāls un mīļš jauniešiem; rokraksts, ko ciena un sargā vairākās ģimenes paaudzēs un izstāda muzeju un bibliotēku kultūrvēsturiskās ekspozīcijās; rokraksts, kura saturu un veidolu radījuši desmitiem un reizumis pat simts autoru rakstītāji un kaligrāfi, zīmētāji diletanti un profesionāli mākslinieki, gravieri, siluetu meistari, izšuvēji, iesējēji (un tomēr nekad to nevar uzskatīt par pabeigtu ); rokraksts, kas uzkrājis sevī gandrīz vienīgi labvēlīgus, mīlestībā un draudzībā, pateicībā un cieņā, kā priekā, tā filosofiskās pārdomās teiktus vārdus; rokraksts, kas pavadījis tālos ceļojumos; jaunības un brieduma gadu liecinieks; rokraksts piemiņas zīme izšķirīgiem dzīves pavērsieniem atvadām vai jaunu notikumu un apstākļu gaidām; ierakstu klade skolnieču laika kavēklim. Piemiņas albuma tradīcija ir aplūkojama arī kultūratmiņas teorijas un atcerēšanās un aizmiršanas koncepta ietvaros. Cilvēks var uzzināt par sevi pašu būtiskāko tikai tad, ja atcerēsies ( ) Cilvēkam būt nozīmē domāt, bet domāt nozīmē: atcerēties. Cilvēks nav iespējams ārpus savas atmiņas, 2 secina filosofs Andris Rubenis, tā vispārinot un apkopojot daudzu paaudžu domātāju atziņas. Atmiņa ir indivīda identitātes un pašapziņas balsts. To apzinājās Sv. Augustīns (Aurelius Augustinus, 354-430): (...) tas viss ir manī, manas atmiņas milzīgajās zālēs. Tieši tur es iepazīstu debesis, zemi un jūru, un it visu, ko es varu saprast, izņemot to, ko esmu aizmirsis. Tur es satieku arī pats sevi un atminos ko, kad un kur es darīju un ko es jutu tobrīd, kad darīju. 3 Piemiņas albums spēj notvert, organizēt un saglabāt materiālā gaistošās atmiņas, tā balto papīra lapu aizpilde kļūst par vienojošu rituālu tiem, kas apzinās atmiņu vērtību un vēlas apturēt aizmirstības upes Lētas straumi. Te būtu vietā ielūkoties kaut dažās enciklopēdijās, lai noskaidrotu, kā akadēmiskos izdevumos definēts piemiņas albums, un apzinātos, ka izplatītais un a priori izveidojies priekšstats par atmiņu albumu kā par maznozīmīgu un pat triviālu ir jāpārskata. Tātad atmiņu albums ir piemiņas grāmata, kurā dažādi draugi, ierakstīdami kādu dzeju vai emblēmu, piemiņas dēļ ieraksta savu vārdu 4 (1731), ( ) zināmā grāmatiņa, kas darināta no laba rakstāmpapīra un iesieta guļus oktāvformātā, ko universitāšu studenti un ceļotāji piedāvā profesoriem un citiem ievērojamiem un mācītiem ļaudīm, lai tie ierakstītu tajā par piemiņu savus vārdus, ģerboņus un simboliskus vēlējumus, reizēm pievienojot tiem kādu atgādinājumu par ceļojumu 5 (1748), grāmata ar pašrocīgiem draugu un labdaru izteikumu ierakstiem 6 (1798). Meijera Lielā konversācijas leksikona izvērstajā ap rakstā atmiņu albums raksturots tā: ( ) lielākoties grezni veidots albums, ko kāda persona iekārtojusi, lai sakrātu tajā savu tuvinieku, paziņu un izcilu laikabiedru ierakstus. Šādi ieraksti galvenokārt ir vēlējumi albuma īpašniekam dzejā un prozā, sakāmvārdi, sentences, nereti pazīstamu dzejnieku
Angelika Kaufmane (Kauffmann, 1741-1807). Glezniecība, Arhitektūra, Tēlniecība. Zīmējums no Ofenberga albuma. Izmantota albuma greznumlapa. V. Dārlinga oforts. Londona, 1779. LNB BCB Angelika Kauffmann (1741-1807). Malerei, Architektur, Bildhauerei. Zeichnung aus dem Album Heinrichs von Offenberg. Schmuckblatt. Radierung v. W. Darling. London 1779. LNB BCB VII
VIII Fromholda fon Tīzenhauzena (Tiesenhausen) no Vietalvas ieraksts un ģerbonis. [Rīga] 1600. Ģerboni zīmējis profesionāls Rīgas mākslinieks. Lapa no Hieronīma Rēršeita albuma. LVVA, 5759. f., 2. apr., 1403. l., 50. lp. Widmung und Wappen Fromholds von Tiesenhausen zur Uhetall (Vietalva Livl.). [Riga] 1600. Das Wappenbild wurde von einem Berufskünstler gezeichnet. Blatt aus dem Album von Hieronymus Rörscheidt. LVVA, 5759-2-1403, Bl. 50.
IX citāti, bet bieži arī pašsacerēta dzeja. Tie atgādina par kopējiem pārdzīvojumiem, ir nopietni, bet sastopami arī joki un pārdroši izteikumi. Bez tam albumos atrodami zīmējumi un nošu pieraksti. Senāk atmiņu albumi bija plaši izplatīti, tagad gan kļuvuši reti sastopami, un tos iecienījuši lielākoties jaunieši. 7 (1909) Respektablajā vācu enciklopēdijā jau tolaik atmiņu albums vērtēts kā kultūrvēsturiski nozīmīga parādība. Atmiņu albumi ir nopietnu starpzinātņu pētījumu priekšmets, darba lauks paleogrāfijas, ģenealoģijas un heraldikas pētniekiem, valodniekiem, bibliogrāfiem, grāmatniecības un bibliotēku vēsturniekiem, mākslas zinātniekiem un kultūrvēsturniekiem, tāpat muzikologiem un teologiem. Studentiem piederējušie albumi spilgti liecina par studentu sadzīvi un studiju gaitām, tā kalpodami izglītības vēstures izpētei. Tie dokumentē sava laika literāro gaumi, izteiksmes veidu un mākslas stilu, atspoguļo rakstītāju pasaules uzskatus un dzīves izjūtu, ideālus, vērtību kritērijus. Savukārt veltījumi un izvēlētie citāti oriģinālvalodās (latīņu, grieķu, ebreju, pat visai eksotiskās, kā arābu un turku valodā) demonstrē klasiskās izglītības vērtības, gluži tāpat kā barokālās vārdu spēles anagrammas un hronodistihi liecina par rakstītāja literārajām spējām un prāta asumu. Spalvas vilcienu ritms pārliecinoši vēsta par kaligrāfa prasmi un rakstītāja temperamentu. Kā vēsturnieks, tā muzeja darbinieks un autogrāfu cienī tājs novērtēs izcilas personības literāta, zinātnieka, mākslinieka pašrocīga ieraksta vērtību. Augstvērtīgi izcilu mākslinieku darinājumi, tāpat kā nezināma diletanta rokai piedēvējami akvareļi, zīmējumi, sēpijas, izdaiļo vai katru albumu. Te atrodamas ielīmētas gravīras, siluetportreti, no papīra izgrieztas monogrammas, veidojumi no matiem sīki gredzentiņi un bizītes, kāds trausls herbarizēts rozes vai neaizmirstules zieds... Izsmalcinātu iesējumu cienītājam par prieku mazā grāmatiņa varēja greznoties sarkanos, ar zeltītiem ornamentiem rotātos safjāna vākos; kādai senākai tās melnos ādas vākus ar zeltījumu saturējušas četras sarkanas zīda lentes, sasietas pušķos. Bet neiesietās autogrāfu lapiņas ar zeltītajām maliņām glabātas elegantā marmorētā kartona futrālī vai kārbiņā ar krāsainu stikla pērlīšu vainagu uz vāka, arī gaišzilā, sudrabā izšūtā zīda somiņā. Tātad atmiņu albumi pelna ievērību un līdz ar to mērķ tiecīgu izpēti, kas īstenojusies nopietnās publikācijās, iespiestos rokrakstu un albumu attēlu katalogos. Piemēram, Zviedrijas Nacionālās bibliotēkas (agrāk Stokholmas Nacio nālā bibliotēka) albumi re ģistrēti 1998. gadā izdotajā bagātīgi ilustrētajā katalogā, 8 arī Nirnbergas un Štutgartes bibliotēku atmiņu albumu kolekcijas atspoguļotas vairāk sējumu iespiestos katalogos, Nīderlandes Karaliskajā bibliotēkā glabājas ap 400 alba amicorum, savukārt Getingenes pilsētas arhīvā gla bājas ap 300 piemiņas albumu ar 17 000 personu ierakstiem. Getingenē 18. gs. izskaņā 19. gs. klajā laistās un visā Eiropā iecienītās piemiņas albumu greznumlapu gravīras pētījis Rolfs Vilhelms Brednihs. 9 Interneta lietotājiem pieejama informācija par 400 Eiropas, ASV un Austrālijas bibliotēkās, arhīvos un pri vātkolekcijās atrodamajiem 12 000 albumiem; ziņas datubāzei Repertorium Album Amicorum jeb RAA sagatavo un papildina Erlangenes Universitātē. Datubāze lietotājiem piedāvā arī plašu piemiņas albumiem veltītās literatūras sarakstu. 10 Tradicionālās formas piemiņas albumu sākotne saistāma ar reformācijas laika Vācijas universitāšu vidi. Vecākais
X zināmais albums sākts veidot Vitenbergā 1542. gadā, tas piederējis kādam studentam. 11 1545. gadā iekārtots albums piederējis Kl. de Senklērensam (Cl. de Senclairens) no Ģentes, ko pie baznīcas reformatora F. Melanhtona sūtījis Ž. Kalvins (Jean Calvin, 1509-1564). Lote Kurasa citējusi reformācijas laika humānista Joahima Kamerārija (Joachim Camerarius, 1500-1574) izteikumu (1566), kas raksturo tā laika studentu album amicorum īpašnieku un kaislīgu autogrāfu krājēju: Tolaik daudzi, kas kāroja gūt savu vai citu slavu, sāka meklēt ierakstus grāmatās. Taisni neticami, cik daudz laika un pūļu tam veltījis Melanhtons! Jau toreiz ierakstu kārotāji apzinājās ievērojamas personas autogrāfa (un tātad arī piemiņas albuma veltījuma) vērtību: pēc F. Melanhtona un M. Lutera nāves Vitenbergā ar šiem ierakstiem veikli tirgojās. 12 Piemiņas albums laika gaitā mainījis gan savu ārējo veidolu, gan saturu un piederību. Albumus iespējams iedalīt vairākās hronoloģiski un saturisku iezīmju noteiktās grupās: vecākā posma dižciltīgo un studentu albumi (16. gs. otrā puse 17. gs.), studentu un mācītu vīru albumi (18.-19. gs.). 13 Saturiskajā aspektā nedaudz savrup nostājas 18. gs. beigu 19. gs. jaunu dāmu albumi un skolnieču atmiņu klades, korporācijās apvienoto studentu komerša grāmatas. Formāli mākslinieka skiču albums oktāvformātā un ceļojoša mālderzeļļa albums arī var tikt pieskaitīts pie piemiņas albumiem. Cita veida piemiņas albumi radniecīgi mājas draugu un viesu grāmatām. Piemiņas albumu semiotiskā saite ar Jaunās Derības dzīvības un nāves grāmatu, tāpat kā filosofiskās studijas par laicīgā un mūžīgā attiecībām un cilvēka likteņgaitu atveidi albumu ierakstos ir īpašu pētījumu priekšmets. Sākotnēji draudzības un piemiņas albumi tika iekārtoti un veidoti, lai atgādinātu par kopīgi pavadītajiem jaunības gadiem un studiju laiku, tie apliecināja savstarpēju draudzību un evaņģēlisku ticību. Sākumā tos sauca par Liber amicorum (draugu grāmata), bet no 1559. gada iedibinās jēdziens Stammbuch (dzimtas grāmata). Jaunajai modes lietai drīz bija daudz cienītāju, arī katoļu vidū, un albums no konfesionālas vienotības apliecinātāja kļuva par humānisma garā vienotu cilvēku kopības pierādījumu. 14 Dižciltīga īpašnieka albumu jeb ģerboņu grāmatu sākotnēji (16. gs.) veidoja ģerboņu zīmējumi un paraksti ar visai lakonisku sentenci. Senāko studentu albumu ierakstu modelis ir visai konsekvents: veltījuma sentence citāts, sākumposmā visbiežāk latīņu valodā; ieraksta autora devīze jeb simbols (symbolum); izvērsta un nereti standartizēta uzrunas formula albuma īpašniekam, uzskaitot arī tā titulus un labās īpašības un tradicionāli pieminot draudzības un labas piemiņas vārdus. 15 Veltījuma ierakstu noslēdz rakstītāja vārds, bieži tituls (piem., Libero Baro, Nobilis saxonus), studentiem norāde uz izcelsmes vietu jeb novadniecību (piemēram: Livonus Rigensis, Pomeranus, Curlandinus), amatu (provisorus, poetus, rector), akadēmisko grādu (Dr., Prof., Mag.), korporāciju (piezīmējot arī cirķeli) vai ordeni, abreviatūra papildina vēlējumu (piemēram, AMB Alles mit Bedacht jeb visu apdomīgi ); rakstīšanas vieta (visbiežāk izmantota vietvārda latinizētā forma) un datums; 18. gs. vidū ieraksta formulu sāka papildināt t. s. memorabilia: atgādne par kopīgi piedzīvoto un pārdzīvoto,
XI būtiskāko notikumu lakonisks uzskaitījums. Ierakstu bieži greznoja ģerbonis, miniatūra vai ielīmēta gravīras lapa. Ģerboņu zīmēšanas tradīcijas Eiropas pilsētvidē bija visai izvērstas un senas. Jau no 15. gs. pilsētās darbojās t. s. vēstuļu un ģerboņu zīmētāji (kam pasūtīja galvenokārt dižciltības diplomus (Adelsbrief, Adelsdiplom). Vēlāk tie uzņēmās arī piemiņas albumu izgreznošanu. Arī universitātēs tika nodarbināti zīmētāji, piemēram, ieraksti Greifsvaldes Universitātes matrikulu un rektorāta grāmatā vēsta, ka jau 15. gs. otrajā pusē Universitātē darbojušies ģerboņu zīmētāji (Universitäts-Maler) tā divi Greifsvaldes Universitātes rektori (1473 un 1475) likuši iluminatoram iezīmēt matrikulu grāmatā savus ģerboņus: H. Langetija (Langetius) ģerboņa zīmējums bijis rotāts ar zeltu, bet rektors E. Nikolai (Nicolai) licis zīmēt savu vapeni visas folio lapas lielumā. 16 No Nirnbergas ģerboņu zīmētāju ģimenes nākušā Johana Lēlina piemiņas albumā (Stammbuch v. Johann Lehlin, 1607-1623) 17 kartušās zem ģerboņiem ierakstītās standarta veltījuma frāzes raksturo heraldisku zīmējumu tapšanas gaitu: kad saņemts drauga albums, ierakstītājs dodas pie zīmētāja un pasūta tam ģerboņu zīmējumu. 18 Tātad attēlus un ģerboņus rakstītājs pats nezīmē, tos pa - sūta meistaram. Universitātes zīmētājs pagatavoja oriģinālzīmējumus arī albumu vajadzībām, bieži veidojot attēlu sērijas. Pirkt šos attēlus students varēja arī pa vienam. 19 Starp ierakstiem šajā un daudzos citos albumos ie - starpinot varēja tikt iesietas pergamenta lapas ar emblemātiska satura oriģinālminiatūrām, krāšņas kolorētas vara gravīras un kokgriezuma lapas. 16. gs. otrajā pusē vispārēji iecienītas bija emblemātiska satura greznumgravīras (veltījuma grafikas paveids), ko piemiņas albumu vajadzībām izdeva grāmatiespiedēji un gravieri. Izplatīti un populāri bija daudzi izdevumi, tostarp Kl. Paradīna (Paradinus, Antverpene, 1581), J. Amana (Amman) un T. de Brī (de Bry, Frankfurte pie Mainas, 1592), N. Reisnera (Reusner, Štrāsburga, 1581), D. Meisnera (Meisner), E. Kīsera (Kieser, Frankfurte pie Mainas, 1623-1631) un M. Meriana Vecākā (Merian M. d. Ä., Štrāsburga, 1615) epigrammu, emblēmu un simbolu krājumi. Iecienīti bija iespiestie piemiņas albumi ar greznām kokgriezuma titullapām, to lapas ar iespiestajiem tukšajiem ģerboņu vairogiem (vēlāk tajos ģerboņu zīmētājs atveidoja ieraksta autora ģerboni) papildināja kokgriezuma apmales. Tādus epigrammu un ģerboņu kartušu sagatavju izdevumus, kas atviegloja veltījumu rakstītāju un zīmētāju darbu, dēvēja par sliņķu laipām (Eselsbrücke) jeb atslēgu špikeru (Spicker) grāmatām. Zviedrijas Nacionālās bibliotēkas piemiņas albumu katalogā uzskaitīti 10 no 1580. līdz 1623. gadam iekārtoti piemiņas albumi, 20 kuru pamatu veido 9 emblemātiska satura iespieddarbi. 21 Piemiņas albumu vajadzībām 16. gs. otrajā pusē 17. gs. sākumā varēja tikt pielāgoti neliela formāta (8, 12 ) sentenču un epigrammu izdevumi, kam ārpus teksta spoguļa tika iespiests īss ieraksts. Izsmalcināti albumu īpašnieki sava album amicorum vajadzībām iegādājās dārgu un retu šķirņu papīru: marmorētu papīru, brokāta papīru vai raibpapīru priekšlapām. 18. gs. no Tuvajiem Austrumiem Eiropā ieveda īpaši greznu rakstāmpapīru turku papīru jeb siluetpapīru. Siluetpapīru 17. gs. gatavoja Persijā, vēlāk arī Turcijā (29.2. att.). Meistars no plānas smalkādas vai pergamenta
XII lentes pēc zīmējuma vai šablona izgrieza ažūru ornamentālu apmali; to iemērca krāsā, piesūcināja un uzklāja uz pārlocīta plāna papīra lapas malas. Lapu aizlocīja, nopresēja, izžāvēja. Tā ieguva pasteļtoņos (nereti vairākos) kolorētu ornamentēta papīra loksni ar filigrānu augu, nelielu figūru, dzīvnieku atveidu spoguļattēlā. Visbeidzot lapu apstrādāja ar olbaltuma maisījumu (tā fiksējot krāsas pigmentu) un pulēja ar gludu akmeni. 22 18. gs. gaitā piemiņas albums kļuva demokrātiskāks. Gandrīz katram studentam pienācās iekārtot savu piemiņas albumu, kas gan varēja nebūt tik grezns, bet uzticami pavadīja jaunekli viņa akadēmiskajā ceļojumā peregrinatio academica pa Eiropas universitātēm. Jāņem vērā, ka 17. 18. gs. students vienā augstskolā neuzkavējās ilgi aptuveni 20 gadu vecs jauneklis 23 pēc ierakstīšanas universitātes matrikulā savas augstskolas lekcijas nereti apmeklēja tikai 1-2 semestrus un tad ceļoja uz nākamo alma mater, tā pabūdams vidēji 3-4 augstskolās. Jaunais rīdzinieks Retgers Hemsings (Hemsing, 1604-1643; Albums 1) 20 gadu vecumā uzsāka medicīnas studijas un secīgi studēja 7 universitātēs Vācijā un Nīderlandē (1625-1629), līdz ieguva doktora grādu Itālijā Padujā (1632), un pēc Anglijas brauciena atgriezās Rīgā. Cits jauneklis, vēlākais Rīgas pilsētas bibliotēkas inspektors Hermanis Breverns (Brevern, 1663-1721), uzsāka savu ceļojumu 1683. gadā, dodamies uz Altdorfas Universitāti, tad mācījās tiesības Jēnā un Leipcigā, jo daudzus kokus nepieciešams pārstādīt svešā zemē un svešā gaisā, lai to augļi būtu nevainojami. Un mūzām veltītām dvēselēm jāmeklē pilnība ārzemju gudrības skolās. 24 Breverns savu ceļojumu pa Eiropu turpināja vairākus gadus, apmeklēdams aptuveni 79 Eiropas pilsētas. Uzturēdamies Itālijā, viņš labi iepazinās ar Vatikāna bibliotēku, bija Vācijā, Austrijā, Ungārijā, Šveicē, Francijā (ķēniņa izpriecu pilī Versaļā pavadīja dažus mēnešus), Holandē, Nīderlandē, bet slimības dēļ neizbrauca uz Angliju, kā bija vēlējies, un atgriezās Rīgā 1691. gadā. Es šajā garajā ceļojumu labirintā neesmu norādījis visus izglītotos vīrus, ievērojamās vietas un visas un katru bibliotēku, ko viņš iepazinis, teikts viņam veltītajā piemiņas rakstā, kur sauktas vārdā lielākā daļa apmeklēto pilsētu un zemju. 25 Nav noskaidrojams, vai H. Brevernam bija piemiņas albums, bet daudziem citiem studentiem un ceļotājiem album amicorum ir neiztrūkstošs pavadonis autogrāfu medībās. 18. gs. šādi bruņojies albumu ceļotājs (Stammbuchreiter, Stammbuchreuter) bija kļuvis par daudzu mācītu vīru biedu: Es tātad savos ceļojumos neapmeklēju nevienu mācītu vīru (Gelehrter), iepriekš ar viņu kādos sakaros nestājies un nesazinājies. Gandrīz pie visiem, ko es bez šādas sagatavošanās esmu apmeklējis, esmu ticis uzņemts slikti kā jauns students vai albumu ceļotājs. 26 Kaislīgi tiecoties iegūt visu apmeklētas pilsētas ievērojamo vīru veltījumus iespējami īsā laikā, daudzi nevaļīgie autogrāfu mednieki algoja t. s. piemiņas albumu nēsātāju (Herumträger von Stammbüchern) zelli vai kādu brīvu zēnu, kam bija uzdots apmeklēt slavenības un iegūt ierakstu albumā. Getingenē 1794. gadā ticis izdots rīkojums, kas aizliedz šo nodarbi, kura atzīta par netikumīgu, draudot ar miesassodu un cietumu. 27 Pašsaprotami, ka šādos gadījumos ierakstos pausto jūtu patiesums ir apšaubāms, un, saņemdami kārtējo ierakstu albumu, veltītāji autogrāfa kārotājam un veltījuma tekstam daudz laika netērēja. Kad otrā rītā es gribēju braukt prom, viņš man istabā iesūtīja savu
Johans Kristofs Broce (Brotze, 1742-1823). Zīmējums no Ofenberga albuma. Rīga, 1780. Lapā attēlots Kurzemes kartes fragments, kā devīze izmantota parafrāze par Ovīdija vārsmām nav nekā saldāka par Tēvzemi Patriae dulce solum (Ex Ponto. I, 3, 35). Izmantota albuma greznumlapa. V. Dārlinga oforts. Londona, 1779. LVVA, 4038. f., 2. apr., 185. l., 2. lp. Johann Christoph Brotze (1742-1823). Zeichnung aus dem Album Heinrichs von Offenberg, Riga 1780. Darstellung eines Landkartenfragments von Kurland. Als Motto diente die Paraphrase der Verse Ovids es gibt nichts süßeres als Vaterland Patriae dulce solum (Ex Ponto. I, 3, 35). Schmuckblatt. Radierung v. W. Darling. London, 1779. LVVA 4038-2-185, Bl. 2 XIII
XIV piemiņas albumu. Es ierakstīju pirmos veiklākos glaimus, kas man ienāca prātā, rakstīja Garlībs Merķelis, 28 atceroties savu viesošanos Hamburgā 1798. gadā. Piemiņas albumu tradīcija cauri gadsimtiem tika uzturēta akadēmiskajā universitāšu vidē. Daudziem īsais studiju laiks uz mūžu iegūla atmiņā kā viņu dzīves cēlākie un spožākie gadi, kurus ilgi pieminēja aizrautīgos atmiņu stāstos: ( ) man nekad nelikās par garu vectēva stāsti par lieliskajiem Jēnas laikiem, kad ar trijstūreni, lepnu pīpi, stulmu zābakiem un smagu zobenu bruņotais students domāja izaicinām savu gadsimteni un kad studenti neierobežoti valdīja pār Sāles ielejas profesoriem, filistriem un Saksijas lauku žandarmiem. 29 Studentu un novadnieku vienotībā radušās draudzības mūžs nebija ilgs, to nenovēršami apdraudēja šķiršanās, un studentgrāmatas uzdevums bija saglabāt piemiņu par kopīgi pavadītajiem brīžiem: Jau pagājuši vairāk nekā 400 gadi, kopš piemiņas albums ir studenta ceļojumu mantu maisā. 30 Veltījumi un memorabilia piezīmes gan lielākoties vēsta par studentu izpriecām: t. s. mākslas un brīvdienu ceļojumiem, kopīgiem novadnieku vakariem, vīnu un meitenēm: Auf Gott trawe ich, / Auff Glück bauwe ich, / Ein Dama liebe ich, / Wan diese drei lieben mich, / Wie dan verderben mich (Dievam ticu es, Laimei uzticos es, Kādu dāmu mīlu es, Un ja tie trīs mīl mani, Vai tad nu postā nonākt man). 31 Uzmundrinoši turpmākas veiksmes vēlējumi un pamācoši ieraksti lielākoties tapuši, atvadoties pirms studiju biedru aizceļošanas, un tajos izskan arī vieglas skumjas. 18. gs. vidū aizraušanās ar piemiņas albumiem pārņēma visus, un uz daudziem gadu desmitiem mazais oktāvformāta sējumiņš kļuva par modes lietu un dzīves stila raksturotāju kā akadēmiskajā, tā pilsoniskajā vidē. Romantisma laikmeta pasaules izjūtā draudzībai, atmiņu maigumam un kopīgiem emocionālu pārdzīvojumu brīžiem bija visaugstākā vērtība draudzības kults piešķīra personības individuālo izjūtu izpausmēm prioritāru no zīmi. Gara vienotība un draudzība bija cēli ideāli pēc tiem tiecoties, tika dibinātas domubiedru kopas un draugu pulciņi, kas kopa līdz šim nepazīto dabas skaistu ma izjūtu (Ž. Ž. Ruso vārdi atpakaļ pie dabas! kļuva par laikmeta vadmotīvu) un liriski to apdzejoja. Draudzības kultam bija arī visai reālas iz pausmes: par cilvēcisko attiecību intimitāti liecina aizraušanās ar matu izstrādājumiem, kas ietekmējuši arī atmiņu albuma lapiņas veidolu, līdzās dzejai nu redzam rakstītāja matu bizīti, matu gredzentiņu vai pat nesen mirušā brālīša gaišo matu sprogu. Un ko gan vēl vairāk var dāvāt draugam par piemiņu kā daļiņu no sevis, arī nepastarpināti taustāmi tveramo! Albumu lapās uzzied akvarelī zīmēti raibi ziedu pušķi no neaizmirstulēm, rozēm, tulpēm un hiacintēm, zīda diegiem izšūti neaizmirstuļu zariņi līdz ar lūgumu atceries, neaizmirsti mani. Un īstās rozes kādreiz mīlot dāvātas, sarkanas, smaržīgas, bet nu trauslas, sažuvušas, no viegla pieskāriena gatavas sabirzt putekļos. Ieraksti atmiņu albumos kļūst arvien personiskāki, patiesas jūtas un sirsnību neslēpj barokāli svinīgu un formālu vārdu pinumi senās valodās kā 17. gs. veltījumos. Tiek dāvāti silueti, notis, dzejas, gravīras. Draudzības kultā un jaunajā apgarotajā dabas izpratnē cilvēku gars arvien vairāk atraisījās no sabiedriskajiem konvencionālajiem ierobežojumiem un baznīcas kanoniem un meklēja jaunas pasaules izpratnes simbolus un zīmes. Piemiņas albums tam bija
XV Siluetēšana. Oforts. No: Lavater J. C. Physiognomische Fragmente zur Beförderung der Menschenkenntniß und Menschenliebe. Zweyter Versuch. Leipzig und Winterthur: Bey Weidmanns Erben, 1776, S. 93 Silhouettieren. Radierung. Bild aus Lavater J. C. Physiognomische Fragmente zur Beförderung der Menschenkenntniß und Menschenliebe. Zweyter Versuch. Leipzig und Winterthur: Bey Weidmanns Erben, 1776, S. 93 ideāla izpausmes forma. 32 Par nezūdošas draudzības un mūžības vērtu jūtu redzamajiem simboliem kļūst draudzības pieminekļi urnas, 33 tempļi, obeliski, kolonnu fragmenti un upuraltāri, akmens plāksnes, vainagi, tauriņi, siluetportreti. Vizuālo simbolu jēgu komentējot paplašina dzeja un proza: Kad skumjās esam nolikuši atmiņu vainagu uz drosmīgā un garā stiprā vīra urnas, mēs vēlamies viņu iztēloties patiesi tādu, kāds viņš bija. ( ) Viegls siluetportrets, bet radīts ar patiesības mīlestību tas ir viss, ko varam viņam veltīt. 34 Romantisku izjūtu izpausmēm bija nepieciešama vide parki, upju ielejas, tempļi, pilsdrupas, vientuļi kalnu namiņi, kapsētas, lauku baznīcas, un par ilgotajām vietām atgādināja gan konkrētu dabasskatu zīmējumi, gan romantizētu ideālainavu attēli. Piemiņas albuma lapās sastapušies gan draudzības kulta redzamie simboli, gan koncentrējušies liriskas dzejas un veltījumu vārdi, tā padarot to par vistaustāmāko gaistošās draudzības un apstādināto mirkļu pieminekli; ne velti tik bieži uz 18. gs. beigu 19. gs. sākuma albumu iesējumiem zeltā iespiesti vārdi: Denkmal der Freundschaft, Livre d ami. 35
XVI Pantogrāfs jeb stārķa knābis. Instruments, ko izmantoja attēlu un siluetu kopēšanai vai samazināšanai. Oforts. No: Encyclopédie française ( ) Recueil de planches sur les sciences, les arts libéraux, et les arts méchaniques, avec leur explication. Liv. 2, part. 2. Paris: Briasson, 1763. Planche III: Dessein. Pantographe Pantograf oder Storchenschnabel. Ein mechanisches Präzisionsinstrument zum Übertragen von Zeichnungen in kleineren Maßstab. Radierung. Bild aus Encyclopédie française ( ) Recueil de planches sur les sciences, les arts libéraux, et les arts méchaniques, avec leur explication. Liv. 2, part. 2. Paris: Briasson, 1763. Planche III: Dessein. Pantographe
XVII Vispārējā aizraušanās ar piemiņas albumiem loģiski rosināja veltījumu grafikas meistarus un tirgotājus. Gravieri piedāvāja dabasskatu sērijas, žanra ainiņas, studentu dzīves skatus, universitāšu profesoru un reformatoru portretus, ornamentētas albumu greznumlapas oforta tehnikā vislabākie ienākumi mums ir no albumiem ( ) albumiem noder viss. 36 Getingenes Universitātes grāmatsējēja, izdevēja un papīra izstrādājumu tirgotāja Johana Karla Vīderholda (Wiederhold, 1743-1826) 1770. gadā dibinātā firma piedāvāja albumu cienītājiem oktāvformātā sagrieztas balta papīra lapiņas ar zeltītu malu, dažāda veida raibpapīru un marmorēto papīru, iesietus tukšus albumus un ierakstu lapu kastītes futrāļus (Buchattrappen-Kassette). Tomēr kopš 1788. gada vēl vismaz 40 gadus ilgi Vīderholda firmas vārds saistījās ar gravēto albuma greznumlapu, albumiem domāto ainavu gravīru sēriju izplatīšanu (3.6., 14.1.-14.3. att.). Oforti ar signējumu Göttingen bey Wiederhold bija iecienīti visā Eiropā un ar tirdzniecības eksportfirmu starpniecību nonāca pat Amerikā. Ar Vīderholda firmu sadarbojās vairāki Getingenes 18. gs.beigu un 19. gs. sākuma gravieri, kuru pagatavotās lapas albumu vajadzībām firma izplatīja. Johans Kristiāns Eberleins (Eberlein, 1778-1814) darināja ideālainavas un greznumlapas ar izsmalcinātiem ornamentāliem rāmjiem, kuras pat nesignētas var pazīt pēc nokarenajiem zariem, kas apvija medaljonus, rāmi vai kartušu (29.3. att.). 37 Pēc Bredniha datiem, Vīderholda apgādībā 40 gadu laikā iznāca ap 1000 dažādu motīvu albuma gravīru lapu simtiem tūks tošos eksemplāru. 38 Tika piedāvātas dažādas ornamentētas albumu greznumlapas ar gravētu rāmi, kuru tukšajos laukumos bija atstāta vieta veltījuma ierakstam, un galvenokārt Getingenes skati, Vācijas un arī citu Eiropas pilsētu un ainavu sērijas, ideālainavas, kā arī ievērojamu personu portreti. Gravīras varēja nopirkt arī jau kolorētas, pārdošanā bija gatavi iesieti albumi ar iestarpinātām gravīrām. 1810. gadā Getingenē 100 melnbalti iespiestas albuma gravīras maksāja 22 grašus, tikpat maksāja jau iesiets albums ar 60 gravīrām. Kolorētās lapas bija daudz dārgākas, un tāds pats albums ar 60 izkrāsotām gravīrām maksāja vienu tāleru un 12 grašus. 39 Ar veltījumu grafiku un piemiņas albumu gravīru izgatavošanu nodarbojās gravieri daudzviet citur, arī Karls Ludvigs Hess (Heß, 1776 1853) Jēnā (14.2. att.) un K. L. Vitihs (C. L. Wittich) Berlīnē (17.1., 29.4. att.). Tā piemiņas albumu uzplaukuma perioda izskaņā savulaik elitārie un neatkārtojami savdabīgie rokraksti, komercializācijas un standartizācijas iespaidoti, kļuva par masu kultūras sastāvdaļu. No muižniecības un akadēmiski izglītotu ļaužu vides albums pārceļoja pie vidusšķiras pārstāvjiem tirgotājiem, amatniekiem, skolēniem, un kopš 19. gs. vidus piemiņas albumu tradīcijas aktīvākās uzturētājas ir jaunas dāmas un, visbeidzot, skolnieces. Mainoties albumu īpašnieku sociālajam statusam un izglītības līmenim, mainījās arī piemiņas albuma saturs un veidols. Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu kolekcijā glabājas 28 piemiņas albumi, kas 17.-19. gs. piederējuši Vidzemes un Kurzemes vācbaltu iedzīvotājiem un to ģimenēm: muižniekiem, garīdzniekiem, juristiem, tirgotāju kundzēm, dabaszinātniekiem un aptiekāriem, militārpersonām, studentiem, skolotājai un skolniecei, māksliniekam. Autogrāfu kolekcijās (sk. AK) rodamas atsevišķas lapas ar ievērojamu
XVIII pedagogu, literātu, teologu, ārstu ierakstiem (kopumā 109) no kādreiz iekārtotu, bet 19. gs. vidū izjauktu citzemju īpašnieku albumiem. Trūkst pilnīgu un izsmeļošu ziņu par bijušās Rīgas pilsētas bibliotēkas (RPB) piemiņas albumu kolekcijas izcelsmi; atsevišķas publikācijas un provenences ieraksti albumos ļauj secināt, ka albumi gan pirkti (1885, Nr. 1), gan dāvāti (1905, Nr. 2). RPB piemiņas albumu kolekcija veidojusies pamatā 19. gs. beigās 20. gs. 30. gados, domājams, pateicoties RPB direktora vēsturnieka un senatnes pētnieka Nikolaja Buša (Nicolaus Busch, 1864-1933) darbībai. Kolekcija reprezentē savulaik Vidzemē un Kurzemē vai ikkatrā vācbaltu ģimenē rūpīgi glabātos un augsti vērtētos 16.-19. gs. piemiņas albumu desmitus, par kuru esamību savulaik pārliecinoši vēstīja publikācijas periodikā, ziņojumi Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrības un Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības ģenealoģijas sekcijas sēdēs, kultūrvēsturisku izstāžu katalogi. 40 LVVA fondu apraksti vēsta par kādreiz glabātajiem, bet pēckara gados no arhīva fondiem izņemtajiem vācbaltu piemiņas albumiem. Būtu mērķtiecīgi sniegt ieskatu agrākās publikācijās, lai pārliecinātos par albumu izpētes tradīcijām Latvijā un lai to kontekstā varētu sakārtot priekšstatus par LUAB piemiņas albumu kolekciju un tās vērtību. Vācbaltu pētnieku interesi piemiņas albumi piesaistīja drīz pēc tam, kad studentgrāmatu un draudzības pieminekļu tradīcija bija kļuvusi par aizgājušo laiku vēstures daļu. Kurš gan nebūs vismaz reizi sava garā mūža gaitā turējis rokās vecu godājamu piemiņas albumu no pagājušā gadsimta 70. gadiem? Un kurš gan to nebūs ņēmis rokās ar īpašu bijību? 41 sacījis Igaunijas mācītājs un nedēļraksta Das Inland redaktors K. E. A. Kerbers (Körber, 1802-1883), kurš 1860. gadā viens no pirmajiem 42 izvērsti un emocionāli rakstījis par senajiem albumiem. Turpmākie informatīvie ziņojumi un plašāki pētījumi par atsevišķiem albumiem (un vienmēr to autori ir apzinājušies aprakstāmo albumu neapstrīdamo kultūrvēsturisko vērtību) saistāmi ar divu organizāciju darbību tās ir Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība Jelgavā un Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrība. Abu zinātnisko biedrību kolekcijās glabājās albumi 1873. gadā Kurzemes Provinces muzeja krājumā bija 12 piemiņas albumi. 43 Abu biedrību sēdēs tika nolasīti ziņojumi un referāti. Izvērtējot publikāciju hro - noloģiju, jāsecina, ka rakstītājus izpētei būtiski stimulēja lielās kultūr vēsturiskās izstādes, kuru ekspozīcijās pirmoreiz atklātībā līdzās citiem dokumentiem un senlietām tika parādīti arī piemiņas albumi, ko vēlāk uzskaitīja katalogos. Rīgas kultūrvēsturiskajā izstādē (1883), kuras nolūks bija veicināt un paplašināt mūsu pagātnes vēstures izpēti jebkurā iespējamā veidā, tika izstādīti 13.-19. gs. dokumenti, manuskripti, grāmatas, gravīras, portreti, monētas, sudrablietas, arī brīvmūrnieku antikvitātes; kopumā ap 2500 eksponātu. Iespiestais katalogs uzrāda 22 eksponētos 17.-19. gs. albumus no sešu dzimtu privātkolekcijām un Vēstures un senatnes pētītāju biedrības krājumiem (14 albumi) ar ievērojamu literātu autogrāfiem un izcilu mākslinieku zīmējumiem. Tie piederējuši vēlāk pazīstamiem Rīgas, Vidzemes un Kurzemes garīdzniekiem, tirgotājiem, pedagogiem, bet tolaik Eiropas universitāšu studentiem, arī K. Dreilingam (Dreiling), B. Depkinam (Depkin), N. Skodeiskim (Skodeisky), A. Proismanim (Preussmann), g. Bergmanim
XIX Getingenes Universitātes studenti, tērpti savu novadniecību krāsās. Getingene, 1773. No kreisās: kurzemnieks, pomerānis, frankfurtietis, mozelietis. Lapa no Ludviga Augusta Rupšteina albuma. Getingenes pilsētas arhīvs. No: Göttingen im 18. Jahrhundert. Text und Materialband des Städtischen Museums Göttingen, 1987, S. 168 Studenten in Uniformen der Couleurs ihrer Landsmannschaften, Göttingen 1773. Von links nach rechts: ein Kurländer, ein Pommeraner, ein Frankfurter und ein Moselaner. Blatt aus dem Stammbuch von Ludwig August Rupstein. Stammbuch im Besitz des Stadtarchivs Göttingen. In: Göttingen im 18. Jahrhundert. Text und Materialband des Städtischen Museums Göttingen, 1987, S. 168 (Bergmann). Kurzemes kultūrvēsturiskās izstādes katalogā (1886) uzskaitīti 13 albumi no Kurzemes Provinces muzeja kolekcijas, 1903. gadā heraldikas izstādē Jelgavā eksponēti 30 piemiņas albumi: no Vēstures un senatnes pētītāju biedrības kolekcijas 4 (1883. gadā bijuši izstādīti Rīgā), no Kurzemes Provinces muzeja kolek cijas 11, no privātkolekcijām 4, no Ģenealoģijas, heraldikas un sfragistikas sekcijas krājuma 7, no Igaunijas 2. Ludviga Rozentāla antik variāts no Minhenes izstādīja atsevišķas vērtīgas 16. un 18. gs. piemiņas albumu lapas ar vācbaltu dzimtu ģerboņu zīmējumiem. Šo izstāžu iespaidoti, albumu izpētei pievēr su - šies izcilie vācbaltu vēsturnieki Leonīds Arbuzovs (Arbusow) seniors, Augusts Vilhelms Buholcs (Buchholtz), Ārends Buholcs (Buchholtz) un Vilhelms Neimanis (Neumann).
XX Pelnīti visvairāk ticis aprakstīts un apbrīnots Kurzemes hercoga Pētera Bīrona galma maršala Heinriha fon Ofenberga (Offenberg, 1752-1827) albums (VII, XIII, XLVI lpp.). Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības bibliotekārs un gleznotājs Jūliuss Dērings (Döring) atkārtoti (1872, 1887) aprakstījis tolaik Kurzemes provinces muzeja jauniegūto albumu, novērtējot 78 vērtīgos H. fon Ofenbergam veltītos slavenu un mazāk zināmu vācu, itāļu, franču mākslinieku akvareļus, skices un zīmējumus, tostarp arī A. Kaufmanes (Kauffmann) (VII lpp.), A. Grafa (Graff), D. Hodovecka (Chodowiecki), J. R. Fisli (Füßli), V. Šadova (Schadow) darinātos. 44 Par šā albuma lapām priecājies arhitekts, mākslas vēsturnieks V. Neimanis, 45 kas laikraksta Rigaer Tageblatt mākslas pielikumā 1907. gadā trīs turpinājumos rakstījis par krāšņajiem albumiem, kuri piederējuši gan jau minētajam H. f. Ofenbergam, gan Rīgas aptiekāram un kolekcionāram J. J. Fosam (Voss, 1736-1794) 46 un mācītājam Liborijam Bergmanim (1754-1823). Ofenberga piemiņas albuma faksimilizdevums (VII, XLVI lpp.) ir viens no retajiem Kurzemes vēstures rokraksta pieminekļu publicējumiem in faximile, ko lieliskā kvalitātē (gan atlasot 76 interesantākos attēlus un ierakstus) uz rokas lējuma papīra pagatavoja Leipcigas izdevniecība Insel-Verlag 1919. gadā. 47 Gan lakoniskie izstāžu katalogu apraksti, gan izvērstākas publikācijas apliecina daudzu vērtīgu piemiņas albumu klātbūtni Latvijas kultūrvidē vairāku gadsimtu gaitā, ap stiprinot, ka albumu mode ātri vien pārņēma arī Livonijas un Kurzemes iedzīvotājus. Anotācijas vēsta, ka vidzemniekiem un kurzemniekiem savulaik piederējušie greznie piemiņas albumi daudzveidībā neatpaliek no citzemju kolekcijās atrodamajiem. No senas Kurzemes muižnieku dzimtas nāca Dunalkas lēņa muižas īpašnieks Kristofers fon Sakens (Christopher von Sacken, auf Dubenalken, ap 1552?-1639), kuram piederēja senākais zināmais piemiņas albums Latvijā; 48 19. gs. beigu publikācijas 49 ļauj visai detalizēti iepazīties ar rokrakstu. Agrāk Sakena albums glabājies Kurzemes provinces muzejā Jelgavā, kam to 1820. gadā uzdāvināja Piltenes landrāts Ulrihs fon Šlipenbahs (Schlippenbach, 1774 1826). Sakena albums bijis iesiets ādas vākos (17 11 cm), ko renesanses tradīcijai atbilstoši rotāja Justīcijas un Fortūnas tēli, tā 166 lappusēs bija 163 ieraksti (1577-1618) un vairāki krāsās zīmēti ģerboņu attēli. Albums saturēja vērtīgas liecības par Kurzemes bīskapijas un Piltenes novada vēsturi, jo Sakens jau ap 1578. gadu bija Kurzemes bīskapa, Dānijas prinča Magnusa (1540 1583) dienestā, kurš viņam izlēņoja (1583) Dunalku. Albuma ieraksti (XXXVI, XXXVII lpp.) apliecina Sakena ciešo saistību ar Magnusu un tam pietuvināto personu loku, te atrodams arī prinča Magnusa veltījums (1580), tāpat ievērību pelna Kur zemes muižnieku ģerboņu zīmējumi krāsās. Dāvida Krīgera albumam (iekārtots 1592-1598) izmantots īpašs piemiņas albumu epigrammu un sentenču izdevums ar iespiestām ģerboņu kartušām Flores Hesperidum ( ) Stamm oder Gesellenbuch. Mit viel schönen Sprüchen, auch allerley offnen vnd Bürgerlichen Schildten vnd Helmen. Allen Studenten, vnd sonst guten gesellen so entweder jre Wapen Reimen oder Sprüch zur gedechtnus einander verlassen wöllen ( ) Frankfurt am M.: Georg Raben, 1574. 50 Viena lapa no Kurzemes hercoga brāļadēla, arī Gotharda Ketlera, albuma ar 1580. gadā zīmētu viņa ģerboni saglabājusies privātkolekcijā. 51
Sponsa Rigae Livonorum. Rīgas livoniešu līgava. Ap 1600. Lapa no Hieronīma Rēršeita albuma. LVVA, 5759. f., 2. apr., 1403. l., 62. lp. Devīze: Ein alt Sprichwort redt man vertraut Wers Glücks hat führet heims die Braut. [Sens sakāmvārds teic, tā ir paties, Kam laimējas, tas līgavu ved mājās]. Domājams, ka attēls ir pārzīmēts no kāda emblemātiska satura izdevuma un neatveido Rīgas sadzīves reālijas un interjeru Sponsa Rigae Livonorum. Die Braut der Livländer aus Riga. Um 1600. Blatt aus dem Album von Hieronymus Rörscheidt. LVVA, 5759-2-1403, Bl. 62. Als Motto: Ein alt Sprichwort redt man vertraut Wers Glücks hat führet heims die Braut. Es ist denkbar, dass die Darstellung ein Motiv aus einem Buch zur Emblematik zum Vorbild gehabt hatte und keinesfalls die Rigaer Realien und Interieur abbildet XXI
XXII No Nirnbergas nākušā ceļotāja vai, visticamāk, kādas zviedru-poļu kara laika militārpersonas svītas locekļa Johana Hieronīma Rēršeita (Röhrscheidt, 1605 Prāga, albums veidots laikā no 1595. līdz 1606. gadam, agrāk atradies Kurzemes provinces muzejā, tagad LVVA) albumam ir savrupa, toties izcila vieta Latvijas krātuvēs atrodamo albumu klāstā. Pēc labākajām vācu ģerboņu grāmatu tradīcijām veidotajā albumā atrodami Nirnbergas profesionāliem māksliniekiem pasūtīti attēli un ģerboņu zīmējumi (1595, 1599). Te arī Rīgas patriciešu ģerboņu zīmējumi un veltījuma ieraksti. Rīdzinieks Vincents Rigemanis (Rigemann) 1603. gadā par piemiņu ielīmējis arī kolorētu kokgriezumu (t. s. kostīmu attēlu) Dancigas (Danzig, tagad Gdaņskas) sievietes pastaigas laikā dārzā; tas iz - griezts no slavenā Dancigas gleznotāja Antona Mellera (Möller, ap 1560-1620) veidotās grāmatas Der Dantziger Frawen und Jungfrawen gebreuchliche Zierheit und Tracht. Dantzig: bei Jacob Rhodo, 1601. Rēršeita albuma īpašā vērtība ir divi unikāli 1600. gadā darināti Livonijas apģērbu zīmējumi (Kostümbilder): latviešu zemnieku meitene no Kurzemes (Virgo Churland) un kāzu aina (XXI lpp.) jeb Rīgas livoniešu līgava (Sponsa Rigae Livonorum). 52 Domājams, ka albumā vairākus rīdzinieku ģerboņus zīmējis kāds profesionāls Rīgas māksli - nieks (VIII lpp.), tomēr vairākas pazīmes liecina, ka kāzu skats ticis pārzīmēts no kāda vēl nenoteikta emblemātiska gravīru izdevuma un var nebūt saistāms ar Rīgas vidi. Varētu pieņemt, ka Rēršeits pats bijis kāda rīdzinieka kāzu viesis; tās varēja būt no slavenas Rīgas patriciešu un rāts kungu dzimtas nākušā Vincenta Rigemana kāzas 1599. gadā. Rēršeita albums sniedz unikālu un neparastu iespēju iepazīt kādu citu neidentificējamu 16. gs. beigu patriciešu kāzu norisi, ieskatīties grezni ģērbtā jaunā pāra un tā radu pašapzinīgajās sejās. Līgavas un citu dāmu modes tērpi ar gariem sarkaniem apmetņiem un t. s. ripas apkaklēm, ko Rīgā sauc par mākoņiem (Wolcken), dāmu sarkanās zeķes, kungu melnie, ar zeltā izšūtu samtu apmalotie apmetņi zīmēti precīzi, iedziļinoties detaļās. Tērpi liecina par vērā ņemamu labklājību un greznošanās prieku. Ne velti Rīgas rāte ar daudzkārt atjaunotajiem (1458, 1593, 1598, 1666, 1677 u. c.) greznības noliegumiem tiecās ierobežot un reglamentēt arī kāzu norisi un norādīja, kāds apģērbs un rotas piederas katrai kārtai. Jāpiebilst, ka no 16. gs. beigām saglabājies maz laicīgas mākslas paraugu, kas rāda tā laika Rīgas vai Livonijas iedzīvotāju sadzīvi, un šis piemiņas albuma attēls varētu būt viens no izcilākajiem. Tomēr kāzu aina uzdod mīklu. Zināms, ka Rīgā kopš 1598. gada (tāpat kā agrāk 1593. gadā) bija aizliegts nēsāt apzeltītus rapierus, zobenus, pogas, likt vairāk par vienu zelta ķēdi, valkāt samta apmetņus un greznoties ar mežģīnēm. Attēlā minētās greznās lietas un drānas ir redzamas, un tas ļauj izteikt divas versijas: pirmkārt, ja attēls ataino Rīgas notikumu, tad tas liecina, ka stingrais rātes nolikums acīmredzami ticis pārkāpts. Otrkārt, iespējams, ka nesignētais attēls zīmēts citur ne Rīgā, tāpēc nesatur konkrētas norādes uz Rīgas sadzīves reālijām, bet uzraksts lapas augšmalā Sponsa Rigae Livonorum tapis post factum 17. gs. Par labu šai versijai liecina attēlā redzamās telpas interjers, kuru grūti saistīt ar kādu reālu vēsturisku Rīgas ēku. Cik sarežģīts un lielā mērā no laimīga gadījuma ir atkarīgs albumu attēlu izpētes process, pierāda vēl viena
XXIII Rēršeita albumā ap 1600. gadu darināta guašas zīmējuma atribūcija (L lpp.). Tas pats mākslinieks, kas attēlojis kāzu ainu, iezīmējis Rēršeita albumā arī vīrieti ar lielu karogu rokās. Uz kalnu fona attēlotā kunga un goda vīra 53 paraugs jeb prototips nesen tika nejauši atrasts, un tā ir izcilā holandiešu grafiķa Hendrika Golcija (Goltzius, 1558-1617) vara gravīra Karognesējs (LI lpp.). 54 Nākas secināt, ka abi attēli pārzīmēti no kādiem vēl nezināmiem emblemātiskiem izdevumiem. Precīzu Rēršeita albuma attēlu atribūciju un to izcelsmes noteikšanu apgrūtina tas, ka savulaik (iespējams, 18. gs.) albums ticis sadalīts un tā lapas sajauktā secībā uzlīmētas uz cita formāta papīra lapām. Jelgavas un Bauskas mācītāja Joahima Arnoldi (Joachim Arnoldi, 1641 Bauska) albumu (112 ieraksti no 1606-1624, tagad glabājas KBS, šifrs: Ia 21a 55 ) bagātina N. Reisnera izdevumu Emblemata (1581) un g. L. Fro bēna apgādībā iznākušās Alberti Dureri ( ) Icones sacrae (1604) politipāžas gravīru lapas. 17. gs. sākumā Engures (Angerburg) medījumu un ieroču pārzinim Kasparam fon Pekelam (Caspar von Pöckel, 1589-?) piederējis albums ar daudziem ģerboņu un medību skatu zīmējumiem, sākts 1613. gadā. 56 18. gs. beigu albumos iestarpinātas uz pergamenta zīmētas miniatūras no Jēnas studentu dzīves. 57 Katalogu ieraksti ļauj secināt, ka visiecienītākais Livonijas albumu greznojums bija ģerboņu zīmējums; albumi ar daudziem skaisti zīmētiem ģerboņiem fantastiskās krāsās uz skaitīti gan Kurzemes kultūrvēsturiskās izstādes (1886) katalogā, 58 gan Jelgavas heraldikas izstādes (1903) katalogā. 59 Katalogi sausi ziņo arī par albumu iesējumiem, piemēram, ( ) ādas ar zelta iespiedumu un ornamentētu zelta griezumu, cūkādas iesējums, rotāta marokenāda, zelta griezums, tos tuvāk nekomentējot. Memuāri un atmiņu stāsti ziņo par grezniem albumiem ar daudziem siluetportretiem: Liborija Bergmaņa (LV lpp.) krāšņi ilustrētajā albumā (veidots 1774-1795), kas bagāts ar portretiem, anakreontiskas dzīves atribūtu tēlo jumu (apgāzts vīna kauss, dzeju grāmata ar spalvu, ēzeļa galva, tam mute pilna ar vīnogām), ar žanra ainām (mīlas pāriem, trijām gleznojošām dāmām augstās pūderētās parūkās), bijis redzams arī spārnots eņģelis, kurš, atspiedies pret kolonnu, aplūko medaljonu ar siluetportretu. 60 Publicista, Vidzemes vēstures analītiķa Jūliusa Ekarta vectēvam piederējis brūns, ādā iesiets albums, kura nodzeltējušās lapas greznoja veco brāļu amicistu [ Jēnas Universitātes studentu korporācijas Amicisten biedri A. T.] melni izgriezti silueti kopā ar Šillera vārsmām un izgreznotiem parakstiem. Zem daudziem no tiem jau 35 gadus bija piezīmēti krusti ar nāves datumu. 61 Vācbaltu autoru publikācijas sniedza ieskatu arī citu lielu bibliotēku kolekcijās, kur bijuši atrodami vidzemnieku un kurzemnieku albumi: savulaik visai nopietns ar Baltijas vēsturi saistāmu piemiņas albumu kopojums bija Kēnigsbergas pilsētas bibliotēkā. 62 Pēterburgā glabājās divi Kurzemes hercoga Vilhelma Ketlera albumi. 63 Livonijas vēstures avotu un literatūras rādītāja Bibliotheca Livoniae historica jeb Eduarda Vinkelmaņa rādītāja sadaļā par personu un ģimeņu vēsturi kā avoti uzrādīti vairāki Kurzemes Provinces muzejā atrodamie albumi un dažas atbilstošas publikācijas. 64 Pēckara gados albumu pētniecībai pievērsies vācbaltu izcelsmes vēsturnieks Vello Helks (Helk) no
XXIV Dānijas, viņš citē un apraksta 15 senus albumu veltījumus latviešu valodā, no kuriem pats vecākais ierakstīts Vroclavā (Bresslau) 1617. gadā: tas ir Johana Strika (Stryck) albums ar Hansa fon Fika (Hans von Vick) pierakstīto sakāmvārdu kas māk, tam nāk un glabājas Minhenē Bavārijas zemes bibliotēkā. 65 Šis ieraksts ir nozīmīgs, jo tiek uzskatīts par vienu no visvecākajiem latviešu sakāmvārdu pierakstiem. Kārlis Draviņš atzīst publicētos albumu ierakstus pārlūkojot, jākonstatē, ka tie paplašina mūsu ieskatu kādā maz pazīstamā laukā Latvijas tā laika vācu tautības iedzīvotāju latviešu valodas prašanā un, kas vēl svarīgāk, katrreizējās dominējošās latviešu ortogrāfijas pazīšanā. 66 Tiesa gan, albuma ieraksts ne vienmēr neapstrīdami liecina par plašām un dziļām svešvalodu zināšanām citiem nesaprotamā valodā rakstītais teikums vai pantiņš drīzāk apliecina vēlmi lepoties ar ko eksotisku; tiklab tā varēja būt rinda turku vai arābu valodā (H. Brīninga albumā, sk. Albums 2), vai kā šajā gadījumā latviešu valodā. Neliela piezīme vēsta arī par, domājams, senāko zināmo latviešu tautības īpašnieka albumu Rīgas mastu šķirotājam Miķelim Grindelim piederējušo piemiņas albumu. 67 Publikāciju lielumlielā daļa (sk. literatūras sarakstu) tikusi iecerēta kā informācija interesentam par albumu saturu un personu aptvērumu un, īsumā uzskaitot, vēsta par ievērojamākajiem ierakstu autoriem un albumu īpašnieka dzīves gaitām, apmeklētajām vietām. Šajā aspektā atsevišķi albumi kalpojuši kā ziņu avots pamatīgajiem Brīningu, Švarcu, Dreilingu, kā arī Ekartu dzimtu vēstures pētījumiem (sk. literatūras sarakstu). Daļa fiksē kādu greznojošu elementu (attēlu, ģerboņu zīmējumu) klātbūtni aprakstāmajā rokrakstā. Kaut tikuši publicēti daudzi ziņojumi par atsevišķiem albumiem un to īpašniekiem, tomēr joprojām grūti atrast apkopojošu un izvērstu analītisku pētījumu par piemiņas albumu tradīciju Latvijā. Albumus pētot ar literatūrvēsturnieka skatījumu, au tori bieži aprobežojušies ar kuriozu vai dziļdomī gu ierakstu citēšanu. Tomēr Rīgas pilsētas bibliotēkas direktors vēsturnieks Nikolajs Bušs 1901. gadā vēsta par at - klājumu: līdz šim nezināmu un nepublicētu J. g. Herdera 1781. gadā sacerēta dzejoļa autogrāfu, kas ierakstīts rīdzi - nieka J. g. Gērikes albumā. Tajā atrodami arī J. V. Gētes un Kr. M. Vīlanda veltījumi teoloģijas studentam Gēri kem, kas grūtsirdības brīdī darījis sev galu, metoties upē. Albums atradies Rīgas Melngalvju eltermaņa g. Ā. Holandera īpašumā. 68 Retumis albuma ierakstam izdodas materializēties, tā atdzīvinot sen aizgājušus mirkļus un ļaujot izjust līdzpārdzīvojuma burvību. To apliecina stāsts par Jaunauces mācītāja meitas Sofijas Agneses Švarcas, dzim. Bekeres (Sophie Agnes Schwarz, 1754-1789), albuma lapā saglabāto ārēji necilo, bet tomēr īpašo notikumu, kas citādi ikdienas ritumā būtu bez pēdām izgaisis no atmiņas. Viņas albumam nebija lemts nonākt līdz mūsdienām. Tomēr viens dzejolītis ir ieguvis neatkarīgu dzīvi. Tā ir četrrinde, kas tapusi ārzemju ceļojuma laikā Karlsbādē, 1785. gada 15. septembrī, albuma īpašnieces prominentās draudzenes Elīzas fon der Rekes 69 sarīkoto viesību laikā. Tolaik Bekere-Švarca savā dienasgrāmatā piezīmēja: Pēc pusdienām Elīze ielūdza nelielu sabiedrību uz kurzemnieku saldēdienu (Schmalunz). Mums mūsu Tēvzemes ēdiens
XXV ļoti patika, to slavinājām, ( ) visiem tas ļoti garšoja. 70 Albuma lapā kāds viesis kā ekspromtu bija ierakstījis vēlāk nodrukāto pantiņu, tā improvizējot dzejā gan par valdzinošo albuma īpašnieci, gan par toreiz galdā likto kurzemnieku saldo: Sargi mūs, Kungs, no pāvesta un Dunsa, / No Amora bultas atskabargainās / un dodi man manu dienišķo daļu / No kurzemnieku salduma. 71 Albuma dzejolītis un dienasgrāmata uzdod mīklu: kas tas bijis par īpašu Kurzemes saldēdienu, kas iedvesmoja dzejot? Jēdzienu Schmalunz (arī Schmalunts) 72 vārdnīcās neatrast, tomēr 18. gs. pavārgrāmata atbildi sniedz, proti, tas ir ābolu mīkstums, ko gatavo tā: Tie āboli top nomizoti, sagriezti, tie graudiņi izņemti, un ūdenī mīksti vārīti; tad ar vīnu, cukkeru, kanielu un korintēm kastrolā tik ilgi vārīti, kamēr tie mīksti kā bieza putra, un nekādi gabali vairs nevaid; tad top bļodā likti un ar cukkeru un kanielu apbārstīti, un ja grib vēl ceplī likti, ka virsū drusciņ brūni apcepj Šo rikti arridzan mēdz aukstu ēst ar saldu krējumu, bet tad nevaijag tos ābolus ar vīnu vārīt, bet ūdenī jeb saldā pienā un kad atdzisuši irr, tad top ar saldu krējumu samaisīti, jeb tas krējums īpaši uzdots. 73 Kad 2011. gada 24. maijā Rundāles pils svinēja 275. jubileju, viesi tika aicināti uz mielastu, kurā no - gar šojamie ēdieni bija gatavoti pēc 200 gadu senām Kurzemes un Vidzemes pavārgrāmatām. Jāpateicas dzejolītim no galantā laikmeta kurzemnieces albuma, ka bagātajā svētku galdā tika likts arī senais ābolu gardums. Mirklis bija atdzīvojies. LUAB piemiņas albumu kolekcija šajā kontekstā jāuzlūko kā savam laikmetam tipisku piemiņas albumu paraugeksemplāru krājums, kas ar izciliem piemēriem demonstrē katram albumu tipam raksturīgo: tie ir senāko 17. gs. sākuma studenta album amicorum ar iestarpinātu emblemātisku gravīru izdevuma daļu un ģerboņu zīmējumiem (sk. Albums 1, arī AK 1), konfesionāli un akadēmiski vienoti studentu kopības apliecinātāji (Albumi 2, 3, 4, 6, 7, 8), romantisma laikmeta draudzības piemineklis (Albums 15), pilsonisko aprindu dāmu bagāti ilustrēti un krāšņi iesieti albumi (Albumi 5, 9, 20, 27), muižnieka karavīra albumi (Albumi 10, 15), vienā korporācijā vienotu buršu piemiņas grāmatas (Albumi 21, 23, 25, 26), mākslinieka ceļojuma skiču albumiņš (Albums 28). Ilustrāciju tematiskais loks ir visai raibs, un tas vien apliecina albumu kultūrvēsturisko vērtību gan rozes un neaizmirstules, gan alegoriski antīku un kristīgu motīvu zīmējumi, ideālainavas, žanra ainas, studentu dzīves skati, silueti, arī matu rotājumi, izšuvumi. Albumu īpašnieki izmantojuši iecienītās gravētās al - bumu greznumlapas (Albumos 1, 5, 14, 20). Emble mā - tisku izdevumu un veltījuma grafikas lapu klātbūtne šajos albumos liecina, ka Rīgas grāmattirgotāji apzinājās tirgus konjunktūru, un te varēja iegādāties Frankfurtē, Getin - genē un Berlīnē darinātas lapas. Vērtīgākais emblemātiskais izdevums Latvijā saglabājies fragmentāri, pie tam vienīgi R. Hemsinga albumā, kas sākts 1625. gadā Rīgā. Tās ir 45 (no 52) D. Meisnera darinātu grafiku lapas no krājuma Thesaurus philo-politicus (Frankfurte pie Mainas, 1623; 2. izd. 1624; 3. izd. 1625, latīņu val.) ar pilsētu prospektiem (1.2.-1.4. att.). Salīdzinošu pētījumu rezultātā tagad iespējams precīzi datēt ar 1625. gadu arī pazīstamo un daudzkārt reproducēto D. Meisnera Rīgas prospektu